"Eagles" ir grupa, kas lielā mērā ir viena sava hīta vergs. Konkrēti - "Hotel California" nebeidz un nebeidz skumdināt cilvēkus, jo patiesībā ir visnotaļ skumja dziesma. Un, interesanti, radiostacijas to labprāt spēlē, kaut arī tās garums (6:30) krietni pārsniedz parasti pieļaujamo "radio standartu", kas svārstās ap četrām, maksimums, piecām minūtēm. Bet Kalifornijas hoteļa apdziedāšana bija vēlāk, un lielā mērā, pateicoties šim savam mega-super-puper grāvējam, pārējā "Eagles" daiļrade palikusi kā ēnā zem patiešām liela un patiešām draudīga mākoņa, no kura nekas lejā nekrīt, bet, ja pēkšņi sāktu krist, nevienam nav garantiju, ka tās būtu lielas lietus lāses vai krusas graudi, nevis, piemēram, vardes (kā tas vēsturē jau piedzīvots) vai tukšas divlitru alus petenes (plastmasas PET pudeles).
Kad pirms 40 gadiem "Eagles" Londonā ("Mūsu lielākā problēma bija tā, ka "Marlboro" cigaretes [Londonā un Amerikā] garšoja citādāk," atceras viens no toreizējiem grupas dalībiekiem Bērnijs Līdons) ierakstīja savu otro albumu "Desperado", grupas līderis Glens Frejs kolēģiem izklāstīja savu, tā teikt, redzējumu uz lietām: "Mums jau ir hīti ["Take It Easy" un "Witchy Woman" no debijas albuma "Eagles"], tagad tas, ko mēs vēlamies, ir - lai mūs akceptē kā nopietnus mūziķus. To mēs panāksim ar šo albumu." Ar šādu uzstādījumu tad arī tapa "Desperado" vienpadsmit dziesmas. Pārstāvot melodiskās rokmūzikas galu, "Eagles" šajā platē spēcīgi "piešpricē" savas dzimtenes tautas mūziku - kantrī. Arī albuma noformējumā, fotogrāfijās un, laikam, arī ieturētajā garā dominē kovboja stils, tikai tāds skumjā kovboja. Viņam ir pistole, zirgs, droši vien arī kā kārtīgs vecis smird pēc sviedriem un sava zirga, bet viņš ir skumjš kovbojs. Dziesmas "Twenty-One" un "Out Of Control" ir vairāk jautri izņēmumi - Freja uzstādīto "nopietno mūziķu" tēlu albumā "Desperado" grupa cenšas ieņemt, būdami sentimentāli. Tas kovbojam nepiedien; viņam uz indiāņu jurtu sienām ar krītiņiem jāraksta "HUJ" vai kāds analogs izteiciens; varbūt, kamēr vecais apači neredz, indiāņu cilts zupā jāieber caurejas zāles, bet ne jau jāpuņķojās kā "Eagles" darās savā albumā!
Bet visādi citādi šī ir lieliska plate. Tajā, protams, ir otrs lielākais "Eagles" "mākonis" - hīts "Desperado" -, taču šī, tāpat kā jebkura cita grupas plate, ir klausāma ar baudu, apstiprinot veco Edgara Liepiņa teicienu: "Vajag tik rakt!" Gan "Desperado", gan "On The Border" (1974), gan pārējās piecās "Eagles" platēs ir paslēpti dārgakmeņi. Pie kam - nav nemaz tik dziļi jārok! Tikai mazliet jāpapūš nost tas "Hotel California" mākonis. Bet, ja vēl par "Desperado" - dziesmu, ne visu albumu -, tad tās rašanās vēsture arī iezīmē "Eagles" kovboju "skarbumu". Izrādās ar šādu melodiju Dons Henlejs no rītiem, spēlējot ģitāru, modinājis savus grupas kolēģus, un vēlāk tā pārtapa par dziesmu. Bet pirms "Eagles" to slavenu padarīt paspēja Linda Ronsteda, iekļaujot to savā 1973.gada albumā "Don't Cry Now" (viņas producents bija šīs dziesmas autors Džons Deivids Souters, kas arī strādāja pie "Desperado" albuma). Bet taisnības labad jāatzīmē, ka nedz Ronsteda, nedz "Eagles" šo "Desperado" tā arī nekad neizdeva kā singlu.
2013, www.musicstories.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru